Te apkopoti biežāk uzdotie jautājumi, kurus policija saņem par dažādām tēmām.
Par administratīvo pārkāpumu nav atzīstama personas rīcība (darbība vai bezdarbība), kurai ir administratīvā pārkāpuma pazīmes, bet kura izdarīta vai pieļauta apstākļos, kas izslēdz administratīvo atbildību.
Administratīvā atbildība par likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzētajiem pārkāpumiem iestājas, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība. Sodāmība par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu tiek dzēsta gadu pēc soda izciešanas.
Taču noteikumos ir minēti izņēmumi, kas ļauj šo aizliegumu neievērot. Minēto prasību ir tiesīgi neievērot transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzeklim ir piešķirts operatīvo transportlīdzekļu statuss un kuri pilda dienesta pienākumus, bez iedegtas mirgojošās zilas bākuguns un bez ieslēgta speciāla skaņas signāla.
Līdz ar to policijas transportlīdzeklis uz ietves atrasties drīkst, ja tiek apkalpots izsaukums vai ekipāža atrodas norīkojumā vai kādā citā uzdevumā.
Līdz ar to policijas darbiniekam ir pēc pieprasījuma ir jāuzrāda personu apliecinošs dokuments, ja viņš ar šo prasību pilda darba pienākumus. Atteikšanās pakļauties policijas darbinieka likumīgajām prasībām ir administratīvi sodāma.
Reģionālās pašvaldības policijas darbinieki, ierodoties iespējamās aizsargājamās personas mājokļa adresē, noskaidro notikuma apstākļus, apzina aizsargājamo personu un personu, kas rada draudus. Notikuma vietā tiek izvērtēts, vai persona, kas rada draudus, varētu nodarīt kaitējumu personas dzīvībai, brīvībai vai veselībai un, vai pastāv tūlītēji draudi.
Praksē tiek veiktas pārrunas gan ar vienu, gan ar otru konfliktā iesaistīto pusi. Ja tas ir iespējams, katrs tiek ieaicināts atsevišķās telpās un izjautāts. Tiek noskaidrots vai konflikts ir pirmreizējs, ilgstošs vai ir uzsākts šķiršanās process. Būtiski ir arī tas, vai šajā konfliktā ir iesaistīti bērni. Ja tie ir kļuvuši par aculieciniekiem, vai šo konfliktu dzirdējuši, tad pret vardarbīgo personu tiek uzsākta arī administratīvā pārkāpuma lietvedība par emocionālu vardarbību pret bērnu. Ja abi vecāki konflikta laikā bijuši vardarbīgi, tad arī abi saucami pie atbildības par emocionālu vardarbību pret bērnu. Tāpat tiek noskaidrots, vai konfliktā iesaistītās personas ir alkohola reibumā. Ja vardarbības aktam bijuši liecinieki, tad policisti no viņiem pieņem liecības.
Piemērojot pagaidu aizsardzību pret vardarbību, vardarbīgajai personai tiek uzlikts pienākums atstāt mājokli, kurā uzturas cietusī persona, noteikts aizliegums tikties ar cietušo, jebkurā veidā sazināties vai ar citu personu palīdzību organizēt tikšanos. Papildus tuvošanās aizliegumu var noteikt arī citai vietai (praksē tie parasti ir 100-200 metri), piemēram, ja ir zināms, ka cietusī regulāri dodas ar atvasi uz konkrētu izglītības iestādi, tad var noteikt aizliegumu tuvoties šai izglītības iestādei. Ja persona pārkāpj tai uzliktos ierobežojumus, tad tai iestājās kriminālatbildība.
Policija lēmumu par nošķiršanu var piemērot uz laiku līdz 8 dienām, taču, ja cietusī persona pēc tam vēlas, lai šo jautājumu turpina skatīt tiesa, tad ar policijas starpniecību tiek iesniegts pieteikums arī tiesai.
Ja policijas darbinieks, izvērtējot vardarbības draudu risku, konstatē, ka nepastāv tūlītēji draudi un nav nepieciešams pieņemt policijas lēmumu par nošķiršanu, viņš informē aizsargājamo personu par tiesībām iesniegt tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.
Jāpiebilst, ka nereti cietusī persona apžēlojas par varmāku un nevēlas izmantot savas tiesības uz aizsardzību, noticot, ka tas vairs neatkārtosies. Tomēr nereti praksē redzams, ka varmāka turpina ietekmēt upuri gan morāli, gan fiziski. Jāpiebilst, ka sabiedrībā valda aplams priekšstats, ka vardarbība notiek tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs. Izsaukumos redzams, ka arī izglītoti un turīgi cilvēki pret dzīvesbiedru vērš dažāda veida vardarbību.
Ja ģimenē viens no parteriem cieš no emocionālas vardarbības (tā var izpausties kā apsaukāšana, kliegšana, draudēšana, durvju aizciršana, trauku plēšana), tad primāri partnerim jālemj, vai šādas attiecības viņam ir nepieciešamas. Arī šajā gadījumā cietušais var saukt policiju un lūgt nošķiršanu. Tomēr šo iespēju noteikti nevajadzētu uztvert kā partnera pāraudzināšanas rīku. Šis ir pagaidu risinājums, ar mērķi novērst tūlītējus draudus. Vardarbīgās attiecības ir jāpārtrauc vai jāmeklē speciālista palīdzība (psihologa, psihiatra, atkarību speciālista utml.).
Cietusī persona var lūgt ne tikai nošķiršanu, bet fiziskas vardarbības gadījumā arī nosūtījumu uz tiesas medicīnas ekspertīzi. Nav svarīgi, tas, vai ir redzami miesas bojājumi. Kā zināms, ne vienmēr tie var izpausties uzreiz un ārēji. Atkarībā no ekspertu slēdziena arī tiek noteikts – vai papildus varmāka saucama pie administratīvās atbildības, vai kriminālatbildības.
Par notikušo nepieciešams informēt citus pieaugušos, piemēram, klases audzinātāju vai skolas sociālo pedagogu.
Tāpat, ja nepieciešams, līdz policijas ierašanās brīdim bērnam sniegt nepieciešamo palīdzību, sagaidot policijas darbiniekus.
Normatīvajos aktos ir noteikts, ka mājdzīvnieku īpašniekiem ir pienākums ne tikai mājdzīvnieka dzīves laikā par to rūpēties, bet arī pēc mājdzīvnieka nāves parūpēties par tā mirstīgajām atliekām.
Ja mirušais mājdzīvnieks ir suns, kam ir obligāti jābūt reģistrētam Lauksaimniecības datu centra reģistrā, tad dzīvnieka īpašniekam piecu darba dienu laikā pēc dzīvnieka nāves ir par to jāpaziņo Lauksaimniecības datu centram, veicot attiecīgu atzīmi reģistrā. To var izdarīt caur portālu www.latvija.lv
Mājdzīvnieka mirstīgās atliekas drīkst aprakt tikai reģistrētās kapsētās vai savā privātīpašumā. Uz valsts, pašvaldības vai uz cita privātīpašnieka zemes to darīt ir aizliegts. Tomēr visbiežāk mājdzīvnieku īpašnieki izvēlas sava mīluļa mirstīgās atliekas kremēt sertificētos mājdzīvnieku kremēšanas uzņēmumos.
Normatīvie akti paredz, ka mājdzīvniekus ir atļauts arī aprakt teritorijā, kurā tie dzīvojuši, ja:
- dzīvnieka saimnieks ir aprakšanas vietas zemes īpašnieks;
- aprakšanas vieta ir norobežota un nav publiski pieejama, tā nedrīkst būt lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kā arī daudzdzīvokļu ēkām piegulošā teritorija;
- aprakšanas vieta neatrodas pie upes, strauta, ezera un citiem virszemes ūdensobjektiem, applūstošā vietā vai teritorijā, kā arī tā nedrīkst atrasties virszemes ūdensobjektu un pazemes ūdeņu ieguves vietu aizsargjoslās;
- apraktais līķis nerada smaku, kā arī ūdens, gaisa vai augsnes piesārņojuma apdraudējumu.
Pašvaldība nodrošina tikai bezsaimnieka dzīvnieku līķu utilizāciju.
Pastāv vairāki risinājuma veidi, viens no tiem, informēt kaimiņu par savām pretenzijām, jo, iespējams, jūsu kaimiņš atradīs kādu visiem pieņemamu situācijas risinājumu, kā arī jūs paši būsiet saglabājuši optimālas kaimiņu attiecības, otrs variants vērsties policijā vai Pārtikas un veterinārajā dienestā.
Jānorāda, ka policijas darbiniekam, nav normatīvajos aktos noteikta pienākuma izpaust pārkāpējam sūdzības iesniedzēja identitāti, līdz ar to sūdzību variet iesniegt anonīmi vai norādīt, ka nevēlaties, lai kaimiņš uzzina, kas ir sūdzības autors.
Būtiski uzsvērt, ka šādos gadījumos nevajadzētu gaidīt, bet gan nekavējoties ziņot policijai, lai pēc iespējas ātrāk būtu iespējams pasargāt mājdzīvnieku no ciešanām.
Šādos gadījumos suņa īpašnieku vai jebkuru citu personu, kura cietsirdīgi izturējusies pret mājdzīvnieku, var saukt pie administratīvās atbildības, ar vai bez dzīvnieka konfiskācijas vai nepatīkamākos gadījumos, ja dzīvnieks cietsirdīgas izturēšanās rezultātā gājis bojā vai sakropļots – personu var saukt pie kriminālatbildības.
Par administratīvā soda piemērošanu lemj Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonas. Līdz ar to svarīgi uzsvērt, ja suņa īpašnieks ir cietsirdīgi izturējies pret savu mājdzīvnieku, lemjot jautājumu par administratīvā soda piemērošanu, mājdzīvnieku var konfiscēt, pēc kā tas nonāk patversmē un noteikti ar laiku nokļūs pie krietni gādīgāka saimnieka.
Gadījumos, ja uzbrucis suns un rezultātā persona guvusi miesas bojājumus, ar pieteikumu, kurā izklāstīti visi notikuma apstākļi, ja iespējams, norādīti liecinieki un to kontaktinformācija, jāvēršas Valsts policijā vai Reģionālā pašvaldības policijā. Papildus tam norādāms, ka Valsts policijā ar pieteikumu cietušais var vērsties gan notikuma vietā, gan arī vēlāk, piemēram, nākamajā darba dienā pēc ārstniecības iestādes apmeklējuma. Saskaņā ar Krimināllikumu par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā cietušajam nodarīts vidēji vai smagi miesas bojājums ir paredzēta kriminālatbildība.
Savukārt gadījumos, ja kaimiņa suns uzbrucis, varbūt saplēsis personai apģērbu vai ar uzbrukumu pamatīgi nobaidījis, taču nav iekodis vai miesas bojājumus nav nodarījis, tāpat nekavējoties jāzvana Valsts policijai pa tālruni 110 vai zvanīt uz Reģionālās pašvaldības policijas diennakts tālruni 67937102.
Arī šajā gadījumā suņa īpašniekam (turētājam vai citai personai, kura uzbrukuma brīdī bija atbildīga par dzīvnieku) par Ministru kabineta noteikumos Nr.266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai” noteikto prasību neievērošanu tiks piemērots administratīvais sods.
Papildus tam gadījumos, ja policijas amatpersonas administratīvās pārkāpuma lietvedības ietvaros vai iedzīvotāji novēro, ka kaimiņu suns ir uzbrucis vai mēģinājis uzbrukt citam dzīvniekam vai cilvēkam, informācija nododama Pārtikas un veterinārā dienesta amatpersonām, kuras pēc informācijas saņemšanas var uzsākt suņa uzvedības izvērtēšanas procesu. Rezultātā PVD komisija suni var atzīt par bīstamu un suni publiskās vietās bez pavadas un uzpurņa saimnieks vairs vest pastaigās nevarēs, turklāt PVD komisija var noteikt vēl papildus nosacījumus un prasības konkrētajam mājdzīvniekam. Suņi, kuri ar PVD komisijas lēmumu tiek atzīti par bīstamiem, ir viegli pamanāmi, jo pie kakla siksnas tiem tiek piestiprināta sarkana lentīte.
Nevajag baidīties, ja policijas ierašanās brīdī troksnis var apklust, policijas darbinieki, ierodoties notikuma vietā, noskaidros lietas apstākļus, un, ja nepieciešams, pieņems no Jums pieteikumu. Vēršoties policijā ar pieteikumu, tajā jānorāda precīza informācija par pārkāpumu un, ja iespējams, jānorāda vēl kāds mājas iedzīvotājs – liecinieks, kuram traucēja skaļais troksnis.
Vienlaikus jāatceras, ka pati trokšņošana tiešā veidā nav aizliegta, taču trokšņotājus var saukt pie atbildības par sīko huligānismu. Savukārt, lai konstatētu sīko huligānismu, ir jākonstatē necieņa pret sabiedrību vai bezkaunīga rīcība, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru. Tas nozīmē, ka visbiežāk pirmajā izsaukumā kārtības sargi veiks pārrunas ar trokšņotāju, taču, ja tiks saņemts atkārtots izsaukums, tad jau būs pamats piemērot sodu. Tādēļ svarīgi ir atcerēties, ka gadījumos, kad pēc pirmās policijas vizītes, troksnis turpinās, policija jāsauc atkārtoti.
Šobrīd Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kartības un valodas lietošanas jomā 11.pants nosaka, ka par sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot personu mieru, iestāžu, komersantu vai citu institūciju darbu vai apdraudot savu vai citu personu drošību (sīkais huligānisms), piemēro naudas sodu no 70 līdz 500 eiro.
Jāatgādina, ka riepas ir pieskaitāmas pie bīstamajiem atkritumiem, jo to sadalīšanās periods dabiskā veidā ir ārkārtīgi liels. To izmešana mežā ir aizliegta! Tāpat riepas ir aizliegts dedzināt vai aprakt.
Atkritumu apsaimniekošanas likums nosaka, ka par šādām darbībām fiziskajām personām piemēro brīdinājumu vai naudas sodu līdz 1000 eiro, juridiskām personām naudas sodu līdz 2800 eiro.
Policija ierodas notikuma vietā, fiksē pārkāpumu un veic visas nepieciešamās darbības, lai identificētu pārkāpēju.
Likums paredz, ka par atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu atkritumu izmetējam – fiziskai personai no 70 līdz 1000 eiro un juridiskai personai no 250 līdz 2800 eiro.